—    Parasti viņš tāds arī ir, — ļauni piezī­mēja kalsnā meitene.

—    Es eju uz sarīkojumu, lai dejotu, — laizdama piezīmi gar ausīm, turpināja iepriekšējā runātāja. — Es tikai prasu, lai partneris mani stingri turētu, droši vadītu pa zāli un nenogurtu ātrāk par mani.

—    Tad tev ir vajadzīgs tāds partneris, kuru darbina pulksteņa mehānisms, — sacīja tā pati kalsnā meitene.

—    Bravo! — sasizdama plaukstas, iesau­cās viena no viņām. — Nu, tas būtu lieliski!

—          Kas butu lieliski? — gribēja zināt pā­rējās meitenes.

—           Uzvelkams dejotājs vai, vēl labāk, tāds, ko vada elektrība un kas nekad neap­stājas!

Meitenēs tas izraisīja lielu sajūsmu.

—           Ai, cik jauks gan būtu tāds partne­ris! — sacīja viena. — Viņš nekad nespertu un nemītu uz purngaliem.

—          Un neplēstu drēbes, — piemetināja otra.

—    Un nejauktu soli.

—    Un nereibtu un nebalstītos pret mums.

—           Un nekad neslaucītu seju mutautiņā. Man pretīgi, kad vīrieši to dara pēc katras dejas.

—           Un negribētu pavadīt visu vakaru ēdamzālē.

—           Viņā iemontētais fonogrāfs izteiktu visas parastākās frāzes, un neviens neva­rētu atšķirt viņu no īsta cilvēka, — sacīja meitene, kurai pirmajai bija ienākusi prātā šī doma.

—          Tik tiešām, neviens nevarētu atšķirt, — piebilda kalsnā meitene. — Viņš pat būtu daudz patīkamāks.