Vecais Geibels nolika laikrakstu un klausījās abām ausīm. Tiklīdz kāda meitene pameta skatienu uz viņa pusi, viņš aši aizslēpās aiz laikraksta.
Kad meitenes bija prom, viņš iegāja darbnīcā, un Olga dzirdēja viņu staigājam šurpu turpu un šad tad pie sevis smejamies. Tovakar viņš daudz runāja ar meitu par dejošanu un vīriešiem, izjautāja, ko viņi dejojot parasti runā un dara, kādas dejas pašlaik ir modē, kādi ir deju soļi, un vēl daudz ko tādu, kas saistīts ar dejošanu.
Turpmākās pāris nedēļas Geibels gandrīz visu laiku uzturējās darbnīcā, vienmēr likās pārdomu pilns un aizņemts, lai gan šad tad negaidot klusi un apspiesti iesmējās, it kā uzjautrinātos par joku, kuru neviens vēl nezina.
Pēc mēneša Furtvangenā atkal bija viesības. Šoreiz tās rīkoja bagātais koku tirgonis vecais Vencelis, lai atzīmētu brāļameitas saderināšanos, un Geibels un Olga arī bija uzaicināti.
Kad tuvojās laiks doties ceļā, Olga sāka meklēt tēvu. Nevarēdama viņu atrast mājā, meita pieklauvēja pie darbnīcas durvīm. Tēvs iznāca ārā, kreklā izmeties, pietvīcis, tomēr starojošs.
— Negaidi mani, — viņš sacīja. — Ej viena pati, es aiziešu vēlāk. Man šis tas vēl jāpadara.
Kad Olga paklausīgi gāja prom, Geibels nosauca nopakaļ:
— Pasaki viņiem, ka es ieradīšos ar jaunu cilvēku — ar jauku, jaunu cilvēku un