lielisku dejotāju. Viņš patiks visām meitenēm.
Tad tēvs iesmējās un aizvēra durvis.
Geibels parasti turēja visu lielā slepenībā, taču šoreiz Olgai bija modušās patiesi ļaunas aizdomas par to, ko tēvs iecerējis, un tāpēc viņa jau iepriekš varēja viesus brīdināt. Viesi kļuva aizvien nepacietīgāki un ar ilgošanos gaidīja, kad ieradīsies slavenais meistars.
Beidzot ārā piebrauca rati, pēc tam bija dzirdama kņada priekšnamā, un tad vecais Vencelis, tikko valdīdams smieklus, jautru, uztraukumā sasārtušu seju iedrāzās istabā un spalgā balsī paziņoja:
— Geibela kungs ar savu draugu!
Smieklu un aplausu sveikts, parādījās Geibela kungs ar savu «draugu» un devās tieši uz istabas vidu.
— Dāmas un kungi, — sacīja Geibela kungs, — atļaujiet jūs iepazīstināt ar manu draugu manekenu Frici. Frici, manu dārgo zēn, paklanies dāmām un kungiem!
Geibels iedrošinādams uzlika roku Fricim uz pleca, un manekens zemu palocījās, pie tam kaklā viņam kaut kas griezīgi noklakšķēja, un šis troksnis nepatīkami asociējās ar pirmsnāves gārdzieniem. Bet tas bija tikai sīkums.
— Gaita viņam ir mazliet pastīva (vecais Geibels satvēra manekenu aiz rokas un paveda dažus soļus uz priekšu. Manekens patiešām gāja ļoti stīvi), taču staigāšana nav viņa stiprā puse. Viņš īstenībā ir dejotājs. Pagaidām esmu spējis iemācīt viņam tikai valsi, un to viņš ir apguvis nevainojami.