Nu, lūdzu, kurai no dāmām es varu stādīt viņu priekšā kā partneri? Viņam ir lieliska ritma izjūta, viņš nekad nenogurst, nekāpj uz kā­jām, neburza drēbes, viņš turēs partneri tik cieši, cik cieši viņa vēlēsies, un kustēsies tik ātri vai tik lēni, kā viņai patiks, viņam nekad nereibs galva, un viņš prot arī saru­nāties. Nu, pasaki kaut ko, manu zēn!

Vecais kungs pagrozīja kādu pogu mane­kenam mugurpusē, un Fricis tūdaļ pavēra muti un smalkā balsī, kas it kā nāca kaut kur no pakauša, pēkšņi sacīja: «Vai drīk­stu?» — un tad mute ar troksni atkal aiz­krita ciet.

Bez šaubām, manekens Fricis atstāja uz vi­siem lielu iespaidu, tomēr neviena meitene, šķiet, neizrādīja ne vismazāko vēlēšanos de­jot ar viņu. Viņas visas aizdomu pilnas dre­binādamās raudzījās Friča vaska bālajā sejā, ieplestajās acīs un sastingušajā smaidā. Bei­dzot vecais Geibels piegāja pie meitenes, kas bija šādu partneri iecerējusi.

— Jūsu priekšlikums par elektrisku dejo­tāju ir ļoti precīzi izpildīts, — Geibels sa­cīja. — Jums par to jāpateicas šim kungam un jāpārbauda viņš.

Meitene bija jautras, dzīvespriecīgas da­bas, un joki viņai patika. Kad arī namatēvs viņu lūdza dejot ar manekenu, viņa pēdīgi piekrita.

Geibela kungs pieveda manekenu pie mei­tenes. Manekena labā roka tika stingri ap­likta ap meitenes vidukli, viegli saliektā kreisā roka satvēra meitenes labo roku. Ve­cais rotaļlietu meistars ierādīja viņai, kā re­gulēt manekena kustību ātrumu, kā viņu apstādināt un kā atbrīvoties no viņa.