— Manekens nodejos ar jums pilnu apli, — Geibela kungs paskaidroja. — Raugieties, lai neviens jums neuzskrien virsū un neizmaina viņa kustības virzienu.
Atskanēja mūzika. Vecais Geibels ieslēdza strāvu, un Anete ar savu dīvaino partneri sāka deju.
Brīdi visi viņus vēroja. Manekens savu pienākumu pildīja apbrīnojami labi. Ieturēdams pareizu ritmu un soli, manekens, cieši aptvēris savu mazo partneri, droši riņķoja apkārt, pīkstošā balsī bērdams vārdus, kurus laiku pa laikam pārtrauca klusināta čērk- stoņa.
— Cik valdzinoša jūs šovakar izskatāties! — manekens ierunājās smalkā balsī, kas nāca it kā no tālienes. — Cik jauka diena! Vai jums patīk dejot? Cik mēs labi esam sadējojušies! Jūs taču dejosiet ar mani vēl, vai ne? Ai, neesiet tik nežēlīga! Cik jums brīnišķīgi piestāv šis ģērbs! Vai valsis nav lieliska deja? Es varētu ar jums dejot visu mūžu! Vai jūs jau vakariņojāt?
Kad meitene jau bija pieradusi pie šā neparastā radījuma, satraukums pamazām pazuda, un viņai šis joks iepatikās.
— Ak, viņš patiešām ir jauks! — viņa smiedamās iesaucās. — Es varētu dejot ar viņu visu mūžu.
Pāris pēc pāra pievienojās viņiem, un drīz vien visi dejotāji virpuļoja viņiem pakaļ. Nikolass Geibels skatījās un kā bērns priecājās par savu veiksmi.