Vecais Vencelis pienāca pie viņa un kaut ko iečukstēja ausī. Geibels iesmējās, piekrītoši pamāja ar galvu, un abi vīri klusi aiz- spraucās uz durvju pusi.
— Šovakar māja pieder jauniešiem, — sacīja Vencelis, tiklīdz viņi bija izgājuši ārā. — Mēs labāk kantorī mierīgi uzpīposim un iedzersim kādu glāzi reinvīna.
Tikmēr dejošana kļuva aizvien ātrāka un nevaldāmāka. Mazā Anete pagrozīja skrūvi, kas regulēja partnera kustību ātrumu, un manekens tagad joņoja apkārt aizvien straujāk un straujāk. Pāris pēc pāra nomocījušies meta mieru, tikai Anete ar savu partneri joprojām virpuļoja, kamēr beidzot viņi palika vieni paši.
Valsis kļuva mežonīgāks. Mūzika vairs netika dejotājiem līdzi, un muzikanti, nespēdami ieturēt tādu pašu tempu, pārtrauca spēlēšanu un blenza dejotājos. Jaunākie viesi aplaudēja, taču vecākie ļaudis sāka jau uztraukties.
— Vai tev, mīļā, reiz nepietiks dejot? — ierunājās kāda sieviete, — Tu pagalam nomocīsies.
Taču Anete klusēja.
— Man liekas, viņa jau zaudējusi samaņu, — iesaucās kāda meitene, kad Anete bija aiztraukusi viņai garām.
Viens no vīriešiem metās pie manekena un mēģināja to apturēt, taču manekens notrieca viņu zemē un ar tērauda papēdi nobrāza viņam vaigu. Šis radījums acīmredzot ir nedomāja tik viegli šķirties no sava ieguvuma.