Ja kāds būtu saglabājis aukstasinību, ma­nekenu būtu varējuši it viegli apstādināt. Divi vai trīs vīri, rīkodamies saskaņoti, būtu pacēluši manekenu no grīdas vai iestūmuši kaktā. Taču saglabāt aukstasinību satrau­kumā spēj tikai daži. Tie, kuri nav klāt, pa­rasti domā, cik muļķīgi rīkojušies tie, kuri bijuši klāt, un tie, kuri ir klāt, vēlāk pār­domā, cik vienkārši gan būtu bijis rīkoties šādi vai tādi, vai pavisam citādi, ja vien tas tobrīd būtu ienācis prātā.

Sievietes krita histērijā. Vīrieši izkliedza cits citam pretrunīgus norādījumus. Divi pat metās manekenam virsū un izgrūda to no dejas apļa istabas vidū, un no turienes tas triecās tagad virsū gan sienām, gan mēbe­lēm. Asiņu straumīte sūcās pa meitenes balto kleitu uz leju un tecēja uz grīdas. Stā­voklis kļuva nopietns. Sievietes kliegdamas metās ārā no istabas. Vīrieši sekoja viņām.

Kāds izteica saprātīgu domu:

— Jāatrod Geibels, jāatved Geibels!

Neviens nebija pamanījis, ka viņš izgājis no istabas, un neviens arī nezināja, kur viņš ir. Daži viesi devās viņu meklēt. Daži, bai­dīdamies iet atpakaļ deju zālē, sastājās tur­pat aiz durvīm un klausījās. Varēja dzirdēt, ka manekens joprojām šļūkā pa nopulēto grīdu. Brīžiem atskanēja dobjš troksnis, kad tas ar savu nastu atsitās pret kādu priekš­metu un tad atlēca atpakaļ.