Un visu šo laiku manekens runāja smalkā, spocīgā balsī, bez mitas atkārtodams vienas un tās pašas frāzes: «Cik valdzinoša jūs šovakar izskatāties! Cik jauka diena! Ai, neesiet tik nežēlīga! Es varētu dejot ar jums visu mūžu. Vai jūs jau vakariņojāt?»
Protams, viesi meklēja Geibelu it visur, taču nekur nevarēja atrast. Viņi ieskatījās visās istabās, tad visi kā viens aizdrāzās uz Geibela māju, kur zaudēja tik dārgās minūtes, modinot veco, kurlo saimniecības vadītāju. Pēdīgi kādam viesim ienāca prātā, ka arī Vencelis ir nozudis, un tad viņi iedomājās kantori pagalma otrā galā, un tur viņi tik tiešām atrada Geibelu.
Geibels nobālējis piecēlās un gāja meklētājiem līdzi. Geibels un Vencelis, izlauzuši sev ceļu viesu pulkā, kas bija salasījies ārpusē, iegāja istabā un noslēdza durvis.
Iekšā bija dzirdamas klusinātas balsis un steidzīgi soļi, tad atskanēja neskaidra kāju šļūkšana, pēc tam iestājās klusums, un tad atkal varēja dzirdēt klusinātas balsis.
Pēc brīža durvis pavērās, un tie, kas atradās tuvāk, spiedās istabā iekšā, taču vecā Venceļa platie pleci aizsprostoja durvis.
— Ienāciet jūs un jūs, Bekler, — viņš uzrunāja divus vecākus vīrus. Balss viņam bija mierīga, taču seja — nāves bālumā. — Pārējie, lūdzu, cik iespējams ātrāk ejiet prom un aizvediet sievietes.