Kopš tās reizes vecais Nikolass Geibels darināja vairs tikai uzvelkamus trusīšus un kaķus, kas prata ņaudēt un mazgāt purniņu.
Džeks Londons
TŪKSTOŠ NĀVJU
Peldēju jau veselu stundu, biju pārsalis un galīgi zaudējis spēkus, kāju rāva krampji, — acīmredzot tuvojās mana pēdējā stundiņa. Vēl pavisam nesen izmisīgi cīnījos ar bēguma straumi, taču krasta ugunis kā ķircinādamas slīdēja aizvien tālāk, un tagad es atdevos viļņu varā un ar rūgtumu atcerējos savas veltīgi izšķiestās dzīves gājumu, kuram nupat nupat lemts pārtrūkt.
Liktenim bija labpaticis, lai es nāku pasaulē cienījamā angļu ģimenē. Rēķins bankā maniem vecākiem bija iespaidīgi liels, toties zināšanas par bērnu psiholoģiju un audzināšanu — ārkārtīgi niecīgas. Tādēļ, gan būdams bagātnieku dēls, es nekad nedabūju izjust ģimenes siltumu. Mans tēvs — visai gudrs cilvēks un slavens antīkās pasaules pētnieks — bija pilnīgi nogrimis savos darbos, bet māte, kurai saprāts stipri atpalika no skaistuma, nepagurusi griezās augstākās sabiedrības izpriecu virpulī. Es mācījos aristokrātu skolā, tad universitātē, tāpat kā daudzu citu angļu buržuāzijas ģimeņu atvases, un, gadiem ejot, manas tieksmes un patvaļa kļuva arvien neapvaldītākas. Te pēkšņi vecāki pamanīja, ka arī man ir nemirstīga dvēsele, un mēģināja mani vest pie prāta.