Taču bija jau par vēlu: kad biju izdarījis kādu iz­misīgi pārdrošu un neprātīgu gājienu, ve­cāki atteicās no manis, sabiedrība aizcirta durvis man deguna galā, un es, saņēmis no tēva tūkstoš mārciņu (viņš pateica, ka vai­rāk nedos ne graša, un aizliedza rādīties viņam acīs), nopirku pirmās klases biļeti kuģīr-kas devās uz Austrāliju.

Kopš tā laika mana dzīve ir vieni vienīgi klejojumi — 110 austrumiem uz rietumiem, no Arktikas uz Antarktiku —, kas beigušies ar to, ka trīsdesmit gadu vecumā, pašā spēku briedumā, man lemts noslīkt Sanfrancisko līcī, kad jau laimīgi esmu aizlaidies no kuģa, uz kura braucu par matrozi.

Labo kāju sarāva krampji, un es cietu ne­izsakāmas mokas. Viegla brīze sacēla ne­lielus viļņus, tā ka dabūju sarīties sāļo ūdeni. Vēl gan turējos virspusē, bet pamazām jau zaudēju samaņu. Kā caur miglu atceros, ka mani panesa zem viļņlauža un es ieraudzīju upju tvaikoņa ugunis; pēc tam viss izgaisa.

Izdzirdu liegu sanoņu un jutu, ka vaigus skar smaržīga pavasara rīta vēsma. Tā pa­mazām pārvērtās ritmiski pulsējošā straumē, kas it kā nesa līdzi manu augumu. Es pel­dēju vasarīgas jūras siltajās skavās, svēt­laimē šūpodamies murdošajos viļņos. Taču pulsācija kļuva aizvien spēcīgāka, sanoņa pārgāja dūkoņā, viļņi cēlās augstāk un augstāk, kļuva arvien niknāki, — un tagad jau mani mētāja vētras sabangota jūra. Cauri ķermenim šāvās svelošas sāpes. Likās, ka smadzenēs uzliesmo un dziest žilbinoši spo­žas dzirkstis un ausīs rēc ūdenskritumi; te pēkšņi it kā kas pārtrūka, un es atguvos.