Aina, kuras varonis biju kļuvis, šķita diezgan interesanta. Mirkli pavēries apkārt, nopratu, ka visai neērtā pozā guļu uz grīdas privātas jahtas kajītē. Pāris dīvaini tērptu tumšādainu cilvēku ritmiski cēla uz augšu un laida lejup manas rokas. Nevarēju saprast, pie kādas tautības viņi pieder, lai gan savā mūžā biju redzējis ne mazumu dažādu cilšu un tautu. Man pie galvas bija piestiprināta kāda ierīce, kas savienoja elpošanas orgānus ar mašīnu, par kuru tūdaļ pastāstīšu. Nāsis bija aizbāztas, tā ka es elpoju caur muti. Pašķielējis sāņus, ieraudzīju, ka no tās šaurā leņķī atiet divas caurules, kuras atgādina dārza šļūtenes, tikai gatavotas no cita materiāla. Vienas caurules vaļējais gals gulēja uz grīdas man līdzās, bet otra aizvijās pāri kajītei un nozuda aparātā, par kuru solījos pastāstīt.
Tai laikā, kad vēl nemētājos apkārt pa pasauli, es interesējos par eksaktajām zinātnēm un pazinu parasto laboratorijas iekārtu un aparātus, tādēļ spēju novērtēt mašīnu, kuru tikko ieraudzīju. Gandrīz visas daļas tai bija no stikla un izcēlās ar raupju vienkāršību, kas raksturīga eksperimentālām ietaisēm.