Mašīnas galvenais elements bija gaisa kamera; tajā atradās trauks ar ūdeni, kurā vertikāli bija ielaists caurules viens gals. Otru galu noslēdza stikla lode ar va­kuumsūkņi. Ūdens caurulē cēlās un krita, un šī kustība, kas pa cauruli tika noraidīta līdz manīm, atbilda ieelpai un izelpai. Gan mašīna, gan arī cilvēki, kas tik enerģiski cilāja manas rokas, mākslīgi uzturēja elpo­šanu, un manas plaušas cēlās un plaka, gaidot brīdi, kad daba atsāks pārtraukto darbu.

Tikko pavēru acis, manu galvu, nāsis un muti atsvabināja no minētajām ierīcēm. Man iedeva izdzert glāzīti konjaka, es grīļoda­mies piecēlos kājās, lai pateiktos savam glā­bējam, un ieraudzīju .. . tēvu! Ilgus gadus dzīvodams pastāvīgās briesmās, biju mācī­jies savaldīties un tagad nolēmu nogaidīt, vai viņš pats mani nepazīs. O, nē! Viņš re­dzēja savā priekšā tikai izbēgušu matrozi un arī izturējās pret mani kā pret tādu.

Nodevis mani tumšādaino kalpu gādībā, viņš sāka pārskatīt savas piezīmes, kuras bija rakstījis manas atdzīvināšanas laikā. Man pasniedza sevišķi garšīgas pusdienas, bet uz klāja tūlīt pat sākās rosība, un pēc matrožu izsaucieniem, ķēžu žvadzoņas un takelāžas čikstiem es sapratu, ka mēs pace­ļam enkuru. Es pie sevis klusībā pasmaidīju. Doties ceļojumā pa bezgalīgi plašo Kluso okeānu kopā ar savu vientuļnieku tēvu — tas tikai ir lielisks joks! Toreiz man pat prātā nenāca, ar ko tiks jokots. Zinājis tai brīdī visu, es, ne mirkli nevilcinādamies, būtu meties pāri bortam un ar sajūsmu at­griezies netīrajā kuģa kubrikā, no kura ne­sen biju izbēdzis.