Iziet uz klāja man atļāva tikai tad, kad pēdējā bāka un pēdējais loča kuteris jau bija palikuši tālu aizmugurē. Jutos pateicīgs tēvam par šādu piesardzību un to arī pateicu — sirsnīgi, kaut gan parupji, kā jau matrozis. Es taču nevarēju iedomāties, ka viņš slēpis svešu acīm manu klātbūtni uz kuģa nebūt ne manis dēļ, bet gan pats savu mērķu labad. Viņš īsumā pastāstīja, kā matroži izvilkuši mani no ūdens, un piebilda, ka nevajagot viņam pateikties, — gluži otrādi, viņš man esot daudz pateicības parādā. Jau sen esot konstruējis šo aparātu, lai pārbaudītu kādu savu teoriju, kas attiecas uz zināmām bioloģiskām parādībām, bet nekad neesot bijis izdevības to izmēģināt.
— Ar jūsu palīdzību ir spīdoši pierādīts, ka mana hipotēze bijusi pareiza, — viņš teica un nopūties piebilda: — Taču diemžēl tikai attiecībā uz slīkoņiem.
Tomēr nesteigsimies notikumiem priekšā. Viņš piedāvāja man par divām mārciņām vairāk, nekā biju saņēmis uz iepriekšējā, kuģa, lai es paliktu šeit par matrozi. Tāda devība mani patīkami pārsteidza: patiesību sakot, es taču viņam nemaz nebiju vajadzīgs.