Spēcīgais, neatlaidīgais zet-ritms uzstājīgi lauzās apziņā. Sākumā radās vesels virpulis krāsu priekšstatu. Pēc tam visas krāsas pazuda un palika tikai viena — violeta, ārkārtīgi bagāta niansēm, no gaiši violetās līdz zilganmelnai. Nepazīstamais, no zvaigžņotajām debesīm plūstošais zet-ritms sašūpojās, un cauri sa- trūkušajam violetajam aizkaram iezīmējās miglaina aina.
Tā bija tikko jaušama, jo smadzenes ar grūtībām uztvēra nepierasto, svešo zet-ritmu. Aina sadrumstalojās, pārvērtās, brīžiem pavisam izzuda violetā dūmakā. Larisa drīzāk nojauta nekā redzēja dīvaina koka apveidu. Tā stumbrs bija savijies spirālē, augšgalā sašaurināts. Garās, smailās lapas bija nenosakāmā krāsā, kas ik mirkli mainījās. Brīžiem tās šķita zilas, gandrīz violetas, brīžiem rūsganas, ugunīgi sarkanas. Piepeši
no zet-ritma pulsācijas koka kontūras dubultojās, izplūda. Un Larisa noprata: tādu koku ir daudz. Miglainā aina kļuva skaidrāka, likās, kāds būtu noņēmis nost acīm priekšā aizliktu tumšu stiklu. Larisa saprata (un sapratusi tūlīt arī ieraudzīja), ka līdzās dīvainajiem, spirāliskajiem kokiem stāv milzīgu apmēru apa'/as celtnes. Violetais aizsegs aši pārklāja tās. Palika tikai spožs, zaļgandzeltens disks, kas virzījās pāri neskaidrajām kontūrām. Bez tam, aizsteigdamies tam garām, joņoja vēl citi pavisam mazi diski — viens oranžs, divi sarkani, viens gaiši zils.