Zvaigžņu zet-ritms drudžaini pulsēja, sāpīgi, līdz reibonim, atbalsojās smadzenēs. Violetais plīvurs ātri izdzēsa spokaino ainu. Pēc tam krāsainu zibšņu haoss noslāpēja pašu zet-ritmu.
Larisa cieši sažņaudza meklētāja kloķīti. Antena drudžaini tvarstīja no kosmosa nākušo zet-ritmu.
— Larisa Pavlovna! — kapteinis purināja viņu aiz pleca.
Viņa atvēra acis. Ieraudzīja kapteiņa seju — iekritušu, pelēku. Kapteinis kaut ko teica. Viņa noņēma ķiveri.
— Ņemiet glābšanās vesti. — Kapteinis nolika viņai, uz ceļiem brezenta vīstokli. — Jūs aizvedīs pie laivas.
Pirmajā brīdī viņa neaptvēra — kā pa sapņiem. Ar izbrīnu ieklausīdamās vārdos (balss likās svešāda), pateica:
— Es paziņošu uz bāzi… Mums atnāks palīdzība …
Kapteinis nepacietīgi pārtrauca:
— Nav vajadzīgs, sakari ir atjaunoti. Bet jums vajadzēs atnākt… tuvāk pie laivas. Drošs paliek drošs.
Viņa noraidoši atmeta ar roku:
— Nē, es nevaru. Lūdzu jūs… patlaban nedrīkst
slīkt.
Kapteinis nolieca galvu un dusmīgi noelsās. Prātā iešāvās: «Aizvilkt ar varu? …»
Larisa palūkojās iluminatorā. Aiz melnā stikla kauca un dārdēja vētra.
— Noturieties vēl pusstundu! Tikai pusstundu! Es jūs lūdzu … Tas ir vajadzīgs, ļoti vajadzīgs!