kustīgi stāvēja kāda ceturtā priekšā, kurš tur, krastā, sēdēja atzveltnes krēslā.

Viņa atvēra acis — tagad tas vairs netraucēja — un pievilka klāt karti, uz kuras kapteinis bija uzzīmējis sarkanu aplīti. Smags viļņu trieciens sazvēla kuģi uz sāniem, krēsls gāzās. Larisa instinktīvi pieķērās pie meklētāja roktura. Un tajā pašā mirklī apziņā valdonīgi ielauzās svešs zet-ritms.

Tā bija neparasti spēcīga, šī nezin no kurienes radu­sies domu plūsma. Tā piesaistīja uzmanību. Taču sa­prast to Larisa nespēja. Svešajai domai bija kāda īpaša uzbūve, tā radīja pavisam juceklīgus, neiedomājami iz­kropļotus priekšstatus.

Larisa automātiski pagrieza meklētāja kloķīti. Kristā­liskā antena «Drošā» masta galā nodrebēja, pacēlās uz augšu, pretī zvaigznēm, kas neskaidri vīdēja cauri vēt­ras padebešiem. Svešais zet-ritms kļuva spriegāks. Tas ar spēku urbās viņas apziņā. Un tomēr palika nesa­prasts. Bija tā, it kā kāds runātu nepazīstamā, ārkārtīgi straujā valodā. Bez tam — Larisa to apzinājās — sve­šais zet-ritms vienlaicīgi nesa lielu daudzumu saska­nīgu, savstarpēji saistītu, tomēr dažādu domu. No cil­vēku domāšanas parastā ritma tas atšķīrās tāpat, kā liela orķestra spēle atšķiras no viena instrumenta ska- "nējuma.