Kapteinis sakoda zobus (neganti gribējās izlamāties), bridi klusēja, ieklausīdamies vēja auros. Paklusu teica:
— Man ir apkalpe. Astoņi cilvēki…
— Bet es uztvēru kosmosa izstarojumu. Jums ir jātic, jātic, jātic! Lai paziņo pa radio … Es tikmēr meklēšu. Noturieties vēl pusstundu!
Viņas skatiens bija tāds, ka kapteinim kļuva neomulīgi. Viņš nezin kādēļ paskatījās pulkstenī, nodomāja: «Pie velna! Pietiek. Pāriešu uz tankkuģiem… Kur nu tankkuģi! Labāk vadāt dinamītu nekā zinātniekus!… Skuķēns… Mjā!»
Un, pašam negaidot, kapteinis teica:
— Klausos… noturēties!
2
Kabinets bija milzīgi liels, grezni iekārtots: kokgriezumiem izrotātas, mākslinieku darinātas mēbeles, pur- pursarkani Buhāras paklāji, gleznas zeltītos ietvaros. Jurijs Fjodorovičs Sorins, kas nesen bija ievēlēts par akadēmijas prezidentu, juta apslēptu īgnumu, redzot šo lieko, gandrīz ārišķīgo greznību. Salicis rokas uz muguras, viņš soļoja pa kabinetu — stalts, plecīgs, kaili noskūtu galvu. No šī brīža dienas lielākā daļa būs jāpavada šeit, un tikpat pamatīgi, kā ceļotājs, kurš radis pat īslaicīgu apmešanās vietu iekārtot saprātīgi un ērti, viņš apsvēra, kā izvietot grāmatu skapjus, ar ko apmainīt kristāla lustras, kādas gleznas noņemt no sienām. Vienīgais, kas Sorinam patika, bija lielie logi ar skatu uz dārzu.