Pat tagad, janvāra salā, kailais dārzs nebija zaudējis to vienkāršo, stingro skaistumu, ko pilnā mērā prata novērtēt tikai tāds cilvēks, kurš skatī­jis kosmosa melnās dzīles. Skaists bija viss: ir vecās gobas līko zaru rāmā, domīgā šūpošanās, ir viegli ap­snigušo jauno bērziņu sastingusī rinda, ir kupenās ieputinātais dārza sols. Debesis, koki un sniegs izrai­sīja mulsu nemieru. Un Sorins ieklausījās šajā ne­mierā — reizē ar ironiju un izbrīnu.

Pirms trim gadiem, uzsākot ekspedīciju uz Mēnesi, viņa dzīvē pirmo reizi ienāca kaut kas tāds, ko nevarēja

pakļaut loģiskai analīzei. Pirms tam Sorins bija skaidri zinājis, ka lielām problēmām jāpievērš lielāka uzma­nība, mazām — maza. Tieši tāpēc viņam bija tik drošas sekmes zinātnē. Tur, kur citi izsvaidīja un sa­drumstaloja savus spēkus, viņš bija pratis atrast gal­veno, izšķirošo. Sis galvenais bija paņēmis visu viņa dzīvi. To mazumu, kas palika pāri, viņš bija zie­dojis mūzikai.

Un tad kādu dienu Sorins attapās, ka sācis pievērst uzmanību visikdienišķākajām parādībām. Pavisam ne­gaidot viņš atklāja, ka uzmanību spēj saistīt arī tas, kas nemaz nav nekāda problēma. Tā, piemēram, viņš labu laiku varēja vērot, kā krīt sniegpārslas, kaut gan šis process attēlojams vienkāršā un pavisam neintere­santā diferenciālvienādojumu sistēmā. Tad viņš no­lēma, ka tā ir gluži vienkārša pārpūlēšanās, apspriedās ar ārstiem un uz trim nedēļām aizbrauca uz Kaukāzu, uz sanatoriju.