Bet pēc tam sākās ekspedīcija uz Mēnesi, kas prasīja ārkārtēju visu spēku — garīgo un fizisko — sasprindzinājumu, lika aizmirst visu, kas nebija ar ekspedīciju tiešā sakarā. Sorina dzīvi līdz pēdējai iespē­jai aizņēma Neparastais: drausmīgās starta pārslodzes, kad gandrīz aptumšojas apziņa; mokošā, neatvairāmā pamestības sajūta melnajā kosmosa tuksnesī; pēdīgi Mēness un pirmais, nekad neaizmirstamais solis, ko viņš spēra uz klinšainās, plaisām izvagotās Mēness zemes.

Atmiņai par tām dienām uz Sorina galda gulēja po­rains akmens — Mēness gabaliņš. Līdzās malahīta rakstāmpiederumiem it kā neiederējās šis vienkāršais akmens, ko viņš bija atskaldījis no kraujā vaļņa Vara­vīksnes līcī. Bet šeit, milzīgajā kabinetā, tas Sorinam bija daļiņa no Neparastā.

Jā, Mēness akmens spēja cilvēku saviļņot, to Sorins saprata. Bet viņš nesaprata ko citu — kāpēc reizēm viņu saviļņo tīrie nieki: lietus lāses uz stikla, vēja pūs­mas atnesta valgo rudens lapu smarža, nejaušs saules atspulgs uz apledojušas dzegas. Sorinam šķita, ka tu­vojas vecums. Viņam bija četrdesmit divi gadi. Viņš ne­pieļāva domu, ka nevis vecums, bet zinātnei ziedota jaunība valdonīgi pieteic savas tiesības.

…Bez trokšņa atdarījās pulētās, augstās sarkankoka durvis.