Ienāca sekretāre — korektā angļu kostīmā, ne­vainojama, gluži akadēmiska izskata. Klusēdama nolika uz galda aploksni un magnetofona lenti celofāna iesai­ņojumā. Greizi palūkojās uz apputējušo, neizskatīgo akmeni. Pabīdīja to tālāk, rūpīgi nopurināja puteklīšus. Klusēdama izgāja laukā.

Sorins paburzīja rudo bārdiņu, nobažījies paraudzī­jās sekretārei nopakaļ: «Kāpēc viņa klusē?» Tad sa­prata — baidās traucēt. Nosmējās: «Tavu joku!… Ieveduši pedantisku kārtību.» Pazīstamais rokraksts uz aploksnes — slīpie, lielie burti — vienā mirklī izgaisi­nāja saīgumu. Vēstule bija no veca drauga — kompo­nista Artemjeva.

«Klausījos pa radio. Apsveicu,» rakstīja Artemjevs. «Velns viņu sazin, tas tik ir labi! Tava ievēlēšana ir savā ziņā zīmīga. Prezidenti bijuši ģeologi, fiziķi, ķī­miķi, tagad prezidents — starpplanētu raķešu konstruk­tors un kapteinis. Te es saredzu laika garu. Zemes zi­nātne iegūst spārnus. Vēlreiz apsveicu.

Tagad par darīšanām. Pie tevis aizies Larisa Pav- lovna Smoļina. Ja tev būs pacietība uzklausīt šo mei­teni, tu uzzināsi kaut ko ārkārtīgi interesantu. Viņai nav nekādu pierādījumu, bet es ticu, saproti, es ticu viņai. Diemžēl Smoļinas tiešā priekšniecība pret viņas atklājumu izturas citādi.

Smoļina ir biologs, strādā Smadzeņu institūtā. Par viņas erudīciju neņemos spriest, bet atceros, ka pirms gadiem piecpadsmit ar viņu bija šāds gadījums.