Kādā vecā grāmatā par Sedova ekspedīciju viņa izlasījusi, ka aušīgs kucēns aiz ziņkāres nolaizījis trapu un mēle piesalusi pie metāla. Sī epizode meiteni ļoti ietekmējusi. Viņa nolēmusi izdarīt mēģinājumu. Naktī izgājusi pa­galmā (sals bijis ap trīsdesmit grādu) un piegrūdusi mēli pie šķūnīša priekškaramās atslēgas… Pats par sevi saprotams, mēle vienā mirklī piesalusi. Meitene nu bijusi šausmīgās sprukās … Ievēro, viņa netika saukusi palīgā. Tieši tādā sakarā kaimiņi mani uzcēla no miega: nebija varējuši atrast joda tinktūru, bet no mēles galiņa pilējušas asinis.

Tā redzi, mans draugs un prezident. Pats saproti, ka tādai meitenei vajadzēja kļūt par īstu pētnieci.

Es tevi pazīstu. Tavs ledainais miers un korektā iro­nija spēj samulsināt pat vairāk pieredzējušu zinātnieku. * Esi pacietīgs.

Jā, nosūtu tev «Zvaigžņu simfonijas» pirmās daļas ierakstu. Noklausies, pakritizē.»

Sorins atlika vēstuli sānis. Pastaigāja pa kabinetu, bārdiņu burzīdams un pusbalsī atkārtodams: «Smo­ļina… Smoļina…» Uzvārds šķita pazīstams. Ietrenētā, disciplinētā atmiņa aši pārcilāja notikumus, tikšanās, vārdus. Viņš piegāja pie galda, izņēma no atvilktnes vecu žurnālu «Kosmoloģijas problēmas». Sameklēja rakstu «Akadēmiķis Sorins maldās». Raksta apakšā kursīvā bija salikts paraksts: «L. Smoļina, bioloģijas zinātņu kandidāte.»