Bija izveidojusies dīvaina situācija. Sorins piebīdīja atzveltnes krēslu, aizsmēķēja. Uzmanīgi izlasīja ar sarkanu zīmuli pasvītroto tekstu:
«…Akadēmiķis Sorins uzskata, ka pat fotonu raķetes nevarēs sasniegt tālās zvaigžņu sistēmas. Pēc Sorina aprēķiniem, enerģijas patēriņš tādos lidojumos būtu tik liels, ka tūkstošiem reižu pārsniegtu enerģijas krājumus, ko cilvēce saražo vesela gada laikā. Aprēķinu pareizība šaubas nerada. Tomēr nevar piekrist kaut kam citam. Sorins aizmirst, ka ir iespējams atklāt principiāli jaunus sakaru un sazināšanās līdzekļus ar kosmosu.
Kļūda, kuru pieļauj akadēmiķis Sorins, ir ļoti raksturīga. Domājot par nākotnes tehniku, mēs sliecamies iztēloties esošo mašīnu un mehānismu attīstību kvantitatīvā virzienā un bieži vien aizmirstam izdarīt korekciju par to jauno, nezināmo, kas vēl nav atklāts. Bet bez šādas korekcijas, bez korekcijas par iks, nav iespējams pareizi spriest par rītdienas tehniku.
Iedomāsimies, ka tajos gados, kad pirmoreiz parādījās telegrāfs, speciālistiem jautātu: «Vai ir iespējams nodibināt telegrāfa sakarus starp kontinentiem?» Viņi būtu atbildējuši: «Nē, nav iespējams. Okeānā ir lieli dziļumi, tur nevar uzstādīt stabus.» Tā arī bija, vēlāk neviens nemēģināja okeānā uzstādīt stabus; arī mūsu