dienās tas nav iespējams. Tomēr problēma atrisināta citādā ceļā: izgudrots zemūdens kabelis un pēc tam ari radio…
Nav šaubu, ka tā atrisinās arī problēmu par sakariem starp zvaigžņu sistēmām. Tiks atklāts vai izgudrots kaut kas principiāli jauns. Mums nebūs vajadzības uzstādīt stabus okeānā …»
Sorins, domās nogrimis, kūpināja papirosu. Smoļi- nas argumentācija viņu nepārliecināja. Un piepeši viņš atcerējās notikumu ar piesalušo mēli. Nosmējās. Plašā rokrakstā atzīmēja bloknotā «Larisa Pavlovna Smoļina» un divas reizes pasvītroja.
… Smoļina neatnāca. Bloknota lapiņa, uz kuras bija pierakstīts viņas vārds, pildījās ar daudzām piezīmēm. Milzums darbu, lielu un mazu, bet vienmēr steidzamu, ✓^aizrāva Sorinu. Viņš daudz ko bija nodomājis mainīt S*?institūtu darbā. Vajadzēja izpētīt pārskatus, izskatīt Jt^pētījumu plānus, noklausīties referātus, izlemt bezgala
daudzus, reizēm pilnīgi neparedzētus jautājumus. ^ Sorins prata strādāt. Viņam piemita retas spējas uz- V. reiz aptvert darba apjomu, vienā mirklī atdalīt svarīgāko no nesvarīgā, viegli orientēties vissarežģītākās problēmās. Viņu nebiedēja atbildība, viņš droši teica «jā», kad vajadzēja sacīt «jā», bez aplinkiem atbildēja «nē», ja apstākļi to prasīja. Sorins nemaldīgi prata novērtēt cilvēkus — pēc īsas sarunas, pēc izlasītā raksta. Tas ļāva viņam droši izvirzīt jaunus, īpatnējus, talantīgus pētniekus.