Sorina darba diena sākās pulksten sešos no rīta un beidzās pēc pusnakts. Uzticīgs savam principam, Sorins strādāja pēc stingra plāna: konsekventi, ātri, tomēr bez steigas izšķīra svarīgākos jautājumus, izraudzījās materiālu jauniem pārkārtojumiem un, galvenais, meklēja cilvēkus. Viņš ticēja tādiem cilvēkiem, kas droši meklē, kaut arī reizēm kļūdās, un nesavtīgi, līdz galam paliek uzticīgi zinātnei. Un viņš prata tādus cilvēkus sameklēt.
Nevainojamā, caurcaurēm akadēmiskā sekretāre trešajā dienā iesniedza lūgumu par atbrīvošanu no darba. Viņai nebija pa spēkam iekļauties tajā darba tempā, pie kāda bija pieradis Sorins, grūti bija izprast, kas Sorinu
interesē. Viņa nesaprata, kāpēc Sorins katru reizi pārsvītro viņas nevainojami sastādītās vēstules un raksta no jauna — vienkāršā sarunu valodā, bez tradicionālajām frāzēm.
Viņa aizgāja, un viņas vietu pieņemamajā istabā ieņēma sīks večuks vecmodīgā, garā, melnā vizītsvārkā, ar iesirmām Osiņām, ar blēdīgu skatienu izbalējušajās, bet ļoti spriganajās acīs. Jau pirmajā dienā viņš Sorinam noprasīja:
— Interesanti gan, kā mēs strādāsim… Te es akadēmiķim Vasilijam Kuzmičam Korobovam tādu kārtību ievedu.