Līdzko viņš dod man kādu rīkojumu, es to pie­rakstu uz papīriņa un papīriņu uzspraužu uz nagliņas. Un, protams, neliekos ne zinis. Ja atgādina — es papī­riņu pārceļu uz otras nagliņas. Un tāpat neliekos ne zinis. Bet, ja nu pasaka vēlreiz, tad papīriņš nonāk uz trešās nagliņas un, protams, izpildīšanai…

Sorins ar pūlēm valdīja smieklus. Viņš tūlīt uztvēra,, ka vecais ir gudrs, savdabīgs un interesants cilvēks.

—  Sakiet, Aleksej Semjonovič, — viņš pavaicāja, — un vai daudz papīriņu palika uz divām pirmajām nagliņām?

Večuks bēdīgi nopūtās:

—   Astoņdesmit pieci procenti. Es jau sarēķināju.

Sorins sāka skaļi smieties:

—   Redzat, Aleksej Semjonovič, mums būs tikai viena nagliņa — tūlīt numurs trīs. Bet nevajadzīgus rīkoju­mus, tādus, ko pats vēlāk aizmirst vai atsauc, es ne­mēdzu dot.

Aleksejs Semjonovičs neticīgi nogrozīja galvu:

—   Redzēsim …

To papīriņu starpā, kuri nokļuva uz «nagliņas nu­murs trīs», bija arī šāds: «Larisa Pavlovna Smoļina. Ja neierodas līdz mēneša beigām, aizrakstīt uz Sma­dzeņu institūtu, uzaicināt!»

Smoļina atnāca tajā dienā, kad Aleksejs Semjonovičs jau bija sataisījies rakstīt uz Smadzeņu institūtu. Daž­kārt sastapšanās ir negaidītas — cilvēks it kā uzskrien

kaut kam virsū. Si sastapšanās bija citāda — kā nolai­šanās no stāvas nogāzes: tiklīdz sper kāju — tūdaļ neatturami slīd arvien tālāk un tālāk.