Sorina priekšā sēdēja trausla meitene, un viņš skaidri apjauta meitenē neizprotamu spēku. Kad pirmo iespaidu juceklis izklīda, Sorins ievēroja: viņas acīs dzirkstīja jautras bailes. Viņš domās norāja sevi, piespieda koncentrēties.
Sorins klausījās Smoļinā un uztvēra daudz ko, kas netika izteikts vārdiem. Smoļina runāja lietišķi, skaidri, uzsvērdama sava atklājuma objektīvos momentus. Un Sorins saprata: viņa to ir stāstījusi jau daudzas reizes un gandrīz vairs necer, ka tam noticēs. Pat neuzklausījusi sarunu biedru, viņa jau ar to disputēja.
Viņa lūkojās Sorinam tieši acīs. Tikai vienu reizi viņas skatiens pārslīdēja pāri galdam un apstājās pie pelēcīgā akmens.
— …Vai tas… ir Mēness akmens? — viņa vaicāja.
Viņš klusēdams pamāja.
— Vai drīkst… apskatīt?
Viņš atbildēja «jā» un noturējās nepasmaidījis.
Smoļina paņēma akmeni — uzmanīgi, it kā baidīdamās, ka tas varētu sabirzt, — un ilgi to aplūkoja. Sorinam pat likās — viņa vēlas noglāstīt akmeni, bet neuzdrīkstas. Pēc tam viņa akmeni nolika atpakaļ — atkal ļoti saudzīgi — un turpināja savu stāstu. Tomēr viņas balsī kaut kas bija mainījies. Varbūt viņa nodomāja, ka cilvēks, kas uz sava galda glabā Mēness akmeni, nevar viņu nesaprast.
Sorins gandrīz jau pašā sākumā noprata Smoļinas atklājuma būtību.