Elektronu kontrole, ko neietekmēja ne trakojošā jūra, ne grimstošais kuģis, lietišķi konstatēja: «Cilvēks ir satraukts.» Larisa ieslēdza noskaņošanas strāvu. Līdzās dzeltenajai svītrai asi iezīmējās sarkana sinusoīda. Uz ķiveri plūda zemfrekvences alfa-ritma no­skaņošanas strāva. Parasti tā tūlīt nomierināja, palī­dzēja koncentrēties. Bet šoreiz pulsējošā dzeltenā svītra ļoti lēni, it kā negribot saplūda ar alfa-ritma sarkano noskaņošanas sinusoīdu.

Larisa aizvēra acis.

Un gandrīz tai pašā mirklī zaļā ekrāna pašā malā iznira gaišs, dzirkstošs punkts. Tas bija zet-ritms, do­māšanas pamatritms.

Daudzas biofiziku paaudzes bija meklējušas šo ritmu, kas nes cilvēka domu. Taču rupjie aparāti reģistrēja vienīgi zemfrekvences blakus ritmus — alfa, beta,

gamma … Trīsdesmit svārstību sekundē, viļņa garums desmit tūkstoši kilometru — tāds ir alfa-ritms, labi iz­pētīts jau gadsimta pirmajā pusē. Toreiz bija grūti iedomāties, ka tam nav nekā kopīga ar ašo zet-ritmu, kura viļņa garums ir viena tūkstošdaļa centimetra!

Dzirkstošais plankumiņš uz oscilogrāfa ekrāna pama­zām pletās lielāks, aizsedzot dzeltensarkanās noskaņo­šanas svītras. Sajā plankumiņā samezglojās neskaitāms daudzums acij neredzamu līniju. Neparasti sarežģīto zet-ritmu, kura sastāvā ietilpst ļoti daudz apakšritmu, vēl neprata analizēt. To spēja tikai pārraidīt.