Larisa gandrīz automātiski grozīja meklētāja kloķīti. Paklausot vienmērīgajai rokas kustībai, «Drošā» masta galā grozījās dubulta kristāliskā antena: tā raidīja naktī, vētrā zet-ritmu un mēģināja uztvert atbildes iz- starojumu. Zet-ritms, pēc savas dabas radniecīgs infrasarkanajiem stariem, viegli spiedās cauri miglai. Un tomēr bija vajadzīgs milzīgs, gandrīz pārcilvēcīgs sasprindzinājums, lai uztvertu attāluma vājināto izsta- rojumu. Uzradās un pagaisa domu fragmenti, uzplaiksnīja un tūdaļ dzisa neskaidras ainas. Tad no kaut kurienes uzgūla biezs, pelēks auts un nobīdīja visu pie malas. ^
Pagāja vesela mūžība, iekām pelēkais auts sāka izklīst — sākumā lēni, tad arvien ātrāk un ātrāk. Un tad gandrīz taustāmi skaidri Larisa aptvēra, ka viņu sauc. Izsaukums bija nemiera pilns, satraukts. Ja spētu izteikt to vārdos, tas izklausītos kā izmisis sauciens: «Kur jūs esat? … Kas jums noticis? … Vai jūs dzirdat mani?» Larisa atbildēja: «Dzirdu.» Viņa neizteica šo vārdu, viņa tikai tā nodomāja. Tomēr no «Drošā» masta tai pašā mirklī aiztraucās zet-ritma izstarojums… cilvēks tur, krastā, saprata. Viņam pavīdēja ļpttee*' mazliet juceklīga doma, un Larisa to uztvēra. ' -Јa >
Sis brīdis bija izšķirošais.
Izstarojumu zet-ritmi sakrita, sasaistot domāšanas procesus. Tagad darbojās ,u cilvēku saites likums: izstarojumi savstarač5 ' . atgriezeniskas indivīdu smadzenes, liekot tām tf.-Jļ noskaņoja abu Skaidri uztvertā dopļa izraisīja "r Jadat vl enota ritmā. risa: kaut arī rn igJni, Ј