3.  Pēc aculiecinieku nostāstiem, delfīns, ko vētra iz­metusi krastā krietnu gabalu no ūdens, nakti ticis ievilkts jūrā, pie kam smiltis redzētas cilvēka kāju un ari garu nagu atstātas pēdas. Ir zināms, ka delfīni, me­dīdami zivis, palīdz zvejniekiem, sadzīdaml tās sēkļos, tāpēc zvejnieki bieži paglābj delfīnus no nelaimes. Švī­kas smiltis varēja ievilkt cilvēka pirksti, bet Iztēle uz­tvēra tās kā nagu zīmes.

4.  Kazlēnu varēja atvest laivā un uzmest uz kuģa kads jokupēteris.»

Zinātnieki atrada arī citus, tikpat vienkāršus Iemes­lus, lai izskaidrotu «velna» atstātās zīmes.

IJn tomēr šie Izskaidrojumi nespēja visus apmierināt. Pat starp zinātniekiem atradās tādi, kuriem tie šķilas apšaubāmi. Kā varēja pats veiklākais un neatlaidīgā­kais joku dzinējs izdarīt tādus trikus, palikdams tik ilgu laiku nenotverts? Taču galvenais, ko zinātnieki no­klusēja savā ziņojumā, bija tas, ka «velns», kā tika kon­statēts. veica savus trikus isā laika sprīdī dažādās vie­tās, kas atradās krietni tālu cita no citas. Vai nu «velns» prata peldēt nedzirdētā ātrumā, vai tam bija kādi se­višķi pielāgojumi, vai, beidzot, «velns» nebija viens, bet vairāki. Tadā gadījumā joki kļuva vēl nesaprotamāki un draudošāki.

Pedro Zurita pārcilāja to visu domās, nepārtraukti soļodams pa kajiti.

Beidzot viņš pamanīja, ka sāk jau aust rīts un ilu­minatora logā iespiežas sārts stars. Pedro nopūta lampu un ķērās pie mazgāšanās.