Saule bija tikko uzlēkusi, bet jau nežēlīgi svilināja. Sudrabaini zila debess bija skaidra, okeāns nekustīgs. «Medūza» jau atradās divdesmit kilometru uz dienvi­diem 110 Buenosairesas. Pēc Baltazara padoma enkuru bi.a izmetuši nelielā līcītī pie klinšaina krasta, kas terasveidīgi pacēlās no ūdens. Ļaudis izklīda pa lici. Katrā laivā pēc paraduma bija divi zvejnieki: viens nira, otrs vilka nirēju ārā, un pēc tam abi apmainījās ar lomām.

Viena laiva pienāca diezgan tuvu krastam. Nirējs aptvēra ar kājām prāvu koraļļu gabalu, piesietu virves galā, un aši nolaidās dziļumā.

Ūdens bija Joti silts un dzidrs — dibenā varēja skaidri saredzēt katru akmeni. Tuvāk krastam slējās augšup koralli — sastinguši zemūdens dārzu krūmi.

Starp tiem Šaudījās sikas zivtiņas, laistīdamās zeltā un sudrabā.

Nirējs nolaidās dibenā un saliecies sāka naski vākt pērlenes un likt maisā, kas bija piesiets pie sāniem ar siksniņu. Viņa darba biedrs huronis turēja rokās virve* gulu un lūkojās ūdeni, atmeties pret laivas malu.

Pēkšņi viņi Ieraudzīja, ka nirējs strauji pietrūkstas kājas, pasit rokas augšup un saķer virvi, paraudams to tik spēcīgi, ka gandriz ierāva huroni ūdeni. Laiva sašū­pojās. Huronis steigšus izvilka biedru un palīdzēja vi­ņam ierāpties laivā. Nirējs smagi elsoja, plati atplētis muti, acis izvalbījis. Tumšbrūnā seja šķita pelnu krāsā, tik stipri viņš bija nobālējis.