— Haizivs?
Taēu nirējs neko nespēja atbildēt un sabruka laivā.
Kas viņu tā varēja nobiedēt? Huronis pieliecās un ielūkojās ūdeni. Ja, tur norisinājās kaut kas nelāgs. Mazas zivtiņas ka putni, pumanljuši plēsigo liju. steidzas slēpties zrmūdens mežu biezajās saaudzēs.
Un pēkšņi huronis ieraudzīja, ka gar zemūdens klints izliekumu plūst kaut kas lldzigs sarkaniem dūmiem. Tie gnusi klida uz visām pusēm, nokrāsojot ūdeni sārtu. Un tad tūliņ parādījās kaut kas tumis. Tas bija haizivs ķermenis. Tas lēni pagriezās un nozuda aiz klints šķautnes. Sarkanie zemūdens dūmi varēja būt vienīgi okeāna dziļumos izlietas asinis. Kas tur bija noticis? Huronis pameta skatienu uz biedru, bet tas gulēja nekustēdamies uz muguras, tverdams gaisu ar va|ējo muti un stulbi blenzdams debesis Indiānis ķērās pie airiem un veda prkšņi saslimušo nirēju uz «Medūzu».
Beidzot nirējs atžilba, taēu šķitās pazaudējis valodu — viņš tikai īdeja, purināja galvu un smagi pūta, pastiepis lūpas uz priekšu.
Uz šonera pēr|u zvejnieki ielenca viņu un nepacietīgi gaidīja, ko viņš pastastis.
— Runā! — beidzot uzsauca jauns indiānis, sapu- rinādams nirēju. — Runā, ja negribi, lai tava g]ēvā dvēsele šķiras no miesām.