Nirējs noskurinaja galvu un dobji noteica:

—  Es redzēju… «jūras velnu».

—  Patiešām?

—   Nu, stāsti taču, stāsti! — zvejnieki nepacietīgi skubināja.

—   Skatos — haizivs. Peld taisni man virsū. Beigas! Liela, melna, rīkle va]ā, tūliņ ris mani nost. Skatos — vēl peld…

—  Otra haizivs?

—  «Velns»!

—  Kads viņš izskatās? Vai galva ir?

—  Galva? Liekas, ir gan. Acis kā glāzes.

—  Ja Ir acis, tad galvai ari jābūt. — jaunais indiā­nis pārliecināts sacīja. — Acīm taču pie kaut kā jāturas. Vai ķetnas ari ir?

—   Kā vardei. Pirksti gari, zaļi, ar nagiem un peld- plēvi. Pats spīd kā zviņaina zivs. Piepeldēja pie haizivs, nozibināja ķetnu — šviksl Haizivij asinis no vēdera…

—  Kādas viņam kājas? — ieprasījās kāds cits.

—   Kājas? — nlrēis pūlējās atcerēties. — Kāju ne­maz nav. Gara aste. IJn astes galā divas čūskas.

—   No kā tu vairāk nobijies — no haizivs vai no briesmoņa?

—   No briesmoņa, — nirējs nevilcinādamies atbil­dēja. — No briesmoņa, kaut arī viņš izglāba man dzī­vību. Tas bija viņš…

—  Jā. tas Ir bijis viņš.

—  «Jūras velns»…

—  Jūras dievs, kurš palīdz tiem, kas posla, — pār­laboja kāds vecs indiānis.

Vēsts strauji Izplatījās pa visām laivām līci. Nirēji steidzās uz šoneri un uzvilka laivas uz klāja.