Visi Ielenca nirēju, ko bija izglābis «iūras velns». Indiānis atkārtoja savu stāstu, pievienodams aizvien jaunus sīkumus. Viņš atcerēiās, ka briesmonim nākušas pa nāsim sarkanas liesmas, ka tam bijuši gari un smaili zobi pirksta resnumā, ausis kustējušās, pie sāniem bijušas peldspuras un aste kā airis.
Pedro Zurita, kails līdz jostas vietai, īsās, baltās biksēs, uzvilcis basajās kājās baltas tupeles, uzmaucis galvā salmenīcu ar platām malām un augstu dibenu, ŠJūkāja pa klāju, ieklausīdamies sarunās.
Jo vairāk aizrāvās stāstītājs, jo vairāk Pedro pārliecinājās, ka nirējs visu izdomājis, nobīdāmies no
haizivs. Tomēr varbūt viss nav izdomāts. Skaidrs, ka indiānis melo, bet daļa patiesibas tur ir. Dīvains gadījums, velns lai paraujl
Te Zuritas pārdomas pārtrauca taures skaņas otrpus klints.
Sīs skaņas pārsteidza «Medūzas» ekipāžu kā pērkona grāviens. Visas sarunas apklusa, sejas nobālēja. Zvejnieki māņticīgās Šausmās blenza uz klinti, 110 kuras iikās plūstam skaņas.
Netālu no klints ūdeni rotaļājās bars delfīnu. Viens atšķīrās no bara, skaļi nosprauslojās, it kā atbildot taures aicinājumam, aizšāvās uz klints pusi un pazuda aiz tās. Vēl daži saspringtu gaidu mirk|i, un zvejnieki atkal ieraudzīja delfīnu. Tam uz muguras jāšus kā uz zirga sēdēja dīvaina būtne — «velns», par kuru vēl nesen bija stāstījis nirējs.