Tāpēc šoneru īpašnieki labprat ņēma viņu līdzi braucienos kā palīgu un padomdevēju.
Baltazars sēdēja uz mučeles un laiski sniēķēia resnu cigāru. Pie masta piekārtais lukturis meta gaismu uz viņa sejas. Tā bija garena, bez izspīlētiem vaigu kauliem, ar pareizu degunu un lielām, skaistām acīm — araukāņa [1] seja. baltazara plaksti smagi cilājās. Viņš snauda. Tomēr viņa ausis bija nomodā, kaut arī acis iemigušas. Ausis bija modras un brīdināja no briesmām pat dzijā miegā. Patlaban gan Baltazars dzirdēja vienīgi gulētāju nopūtas un murmināšanu. No krasta plūda šurp pūstošu molusku smirdoņa — tiem lāva satrūdēt, lai vieglāk būtu tikt pie pērlēm: dzīva moluska vākus grūti atdarīt. Sī smaka nepieradušam liktos riebīga, bet Baltazars to ieelpoja ar patiku. Ta viņam, klaidonim, pērļu meklētājam, sauca atmiņā brīvās dzīves priekus un uzbudinošas dēkas uz jūras.
Kad pērles bija izlasītas, pašus lielākos pērleņu vākus atgādāja uz «Medūzu». Zurita bija labs aprēķinātājs: tukšās pērlenes viņš pārdeva fabrikām, kuras no vākiem taisīja pogas.
Baltazars gulēja. Drīz vien arī cigārs izkrita no ļenganajiem pirkstiem. Galva nokārāt, uz krūtīm.