Pēkšņi līdz viņa apziņai atplūda kāda skaņa no okeāna tālēm. Skaņa atkārtojās tuvāk. Baltazars atvēra acis. Šķila, kāds pūš tauri, pēc tam moža, jauneklīga balss uzsauc: «A!» — un tad oktāvu augstāk: «A-ā!»
Taures muzikālā skaņa nelīdzinājās tvaikoņu sirēnu skarbajiem pūtieniem, un jautrais sauciens nebūt neatgādināja slīcēja izmisīgo kliedzienu. Tas bija kaut ka* jauns, nepazīstams. Baltazars pieceļas, viņam likās, it kā gaiss pēkšņi būtu kļuvis vēsāks. Piegājis pie borta, viņi pārlaida skadru skatienu okeāna klaldam. Tuk- Mimv Klusums. Baltaz.irs piebikstīja uz klaja gulošajam indiānim ar kaju un, kad tas paslējas augšup, klusu sacija:
— Kliedza Droši vien viņi.
— Es nedzirdu. — huronis» tikpat klusu atbildēja, uzslējies pussēdus un ieklausīdamies. Piepeši klusumu atkal pārtrauca taures skaņas un sauciens:
— A-al
Huronis, to izdzirdējis, saplaka it kā no pletnes cirtiena.
— Jā. tas droši vien ir v i ņ š, — huronis izrunāja, bailēs klabinādams zobus.
Pamodās ari citi pērļu zvejnieki. Viņi salida vienuviet luktura apspīdētajā laukumiņa, meklēdami iedzeltenas gaismas vārgajos staros glābiņu no tumsas. Visi sēdēja, cieši sak|āvušies. un saspringti klausījās. Tau- rēšana un sauciens vēlreiz atbalsojas tālumā, tad viss apklusa.
— Tas ir viņš… «jūras velns», — zvejnieki čukstēja.