— Mēs nedrīkstam te palikt!
— Viņš ir briesmīgāks par haizivi!
— Pasaukt saimnieku šurp!
Viņiem tuvojās basu kāju šļūcošie so]i. Uz klāja iznāca saimnieks Pedro Zurita. žāvādamies un kaldams spalvainās krūtis. Viņš bija bez krekla, vienās audekla bllnēs; pie platās ādas jostas karāļās revolvera maksts. Zurita pienāca pie zvejniekiem. Lukturis apgaismoja viņa miegaino, brūni iedeguto seju. biezos, sprogainos matus, kuri šķipsnām nokaras pār pieri, melnas uzacis, kuplās, uzgrieztās ūsas un iesirmo bārdiņu.
— Kas noticis?
Viņa rešņā. mieriga balss un nosvērtās kustības no-
• huroņi — Ammkas Indinņu cilts Aut)
M
mierināja indiāņus, taču lic sāka runāt visi reizē. Baltazars pacēla roku, lai viņi apklustu, un sacīja:
— Mēs dzirdējām viņa… «jūras velna» balsi.
•— Jums likās, — Pedro miegaini atbildēja. Viņa galva Hektln liecās uz krūtīm.
— Nelikās visi Mēs skaidri dzirdējām kliedzienu «a-ā» un tauri! — zvejnieki sāka saukt cits caur citu.
Baltazars ar to pašu rokas kustību lika viņiem apklust un turpināja:
— Es pats dzirdēju. Tā taurēt var tikai «velns». Neviens uz juras tā nekliedz un netaurē. Mums ātri jābrauc projām no Šejienes.
— Pasakas, — tikpat gurdi atbildēja Pedro Zurita. Viņam negribējās vest no krasta uz Šoneri vēl nesatrūdējušas, smirdošās pērlenes un uzcelt enkuru. Taču pie runāt indiāņus viņam ari neizdevās. Tie uztraukuma platīja rokas un skali draudēja, ka rīt pat izkāpšot krastā un iešot kājām uz Buenosairesu, ja Zurita nepacelšot enkuru.