—  Velns lai parauj to «jūras velnu» reizē ar jums! Labi! Kad austs rīts, celsim augšā enkuru. — Un kurnē­dams kapteinis devas uz kajīti.

Kapteinim vairs negribējās gulēt. Viņš iededzinaja lampu, aizsmēķēja cigāru un sāka staigāt šurpu turpu pa nelielo kajīti. Viņš domāja par šo nesaprotamo būtni, kas kopš neilga laika parādījusies šejienes ūdeņos, bie­dēdama zvejniekus un piekrastes iedzīvotājus.

Neviens vēl nebija redzējis šo briesmoni, kaut gan tas jau vairākkārt bija atgadinājis savu klātbūtni. Par viņu stāstīja leģendas. Jūrnieki atkārloja tās čukstot, bikli skatoties visapkārt, it kā bīdamies, ka briesmonis varētu noklausīties.

Vieniem šī būtne kaitēja, citiem negaidot palīdzēja. — Tas ir jūras dievs, — runāja vecie indiāņi, — viņš iznāk no okeāna dzīlēm reizi pa tūkstoš gadiem, lai at­jaunotu taisnību zemes virsū.

Katojļu garīdznieki centas iegalvot māņticīgajiem spāniešiem, ka tas esot jūras velns, kurš parādoties cil­vēkiem tāpēc, ka tie sākuši piemirst kātoju baznicu.

Baumas, iedamas no mutes mutē, sasniedza ari Bue­nosairesu. Vairākas nedējas no vietas «jūras velns» kļuva par iemīļotu tematu bulvāru avīžu feļetonistiem un hronikas daļas līdzstrādniekiem.