Ja aiz nezināmiem iemesliem nogrima šoneri un zvejas kuģi, saplīsa tīkli vai nozuda sazvejotās zivis, tad vainoja «jūras velnu». Taču citi stāstīja, ka «velns» dažkārt iemetot zvejnieku laivās lielas zivis un reiz pat izglābis slīcēju. Vismaz kads slīcējs apgalvoja, ka tad, kad viņš jau iegrimis ūdenī, kads no apakšas atbalstījis viņa muguru un palī­dzējis nokļūt līdz krastam, paslēpdamies bangas tai mirkli, kad izglābtais spēris kāju liedaga smiltis.

Taču vislielākais brīnums bija tas, ka pašu «velnu» neviens nebija redzējis. Neviens nevarēja aprakstīt, kāda izskatās št noslēpumainā būtne. Protams, gadījās ari visādi «aculiecinieki», kas apveltīja «velnu» ar ra­gainu galvu, aža bārdu, lauvas ķetnām un zivs asti vai attēloja viņu ka milzīgu, ragainu krupi ar cilvēka kājām. Buenosairesas valdības ierēdņi sakumā nepie­vērsa uzmanības šiem nostāstiem un avīžu ziņām, uz­skatīdami visu par veiklu izdomu. Tomēr nemiers, gal­venokārt zvejnieku vidū, aizvien pieauga. Daudzi zvej­nieki neiedrošinājās doties jūrā. Lomi samazinājās, un iedzīvotājiem sāka aptrūkt zivju. Tad vietējās varas or­gāni nolēma izmeklēt šo atgadījumu. Piekrastes poli­cijas apsardze izsūtīja vairākus tvaika kuterus un mo­torlaivas gar iīča krastu ar pavēli «aizturēt nepazistamo personu, kas ce| nemieru un paniku piekrastes iedzīvo­tājos».

Policija drasāja pa Laplatas līci un piekrasti divas nedēļas, aizturēja vairākus indiāņus par ļaunprātīgu, nepatiesu baumu izplatīšanu, taču «velns» joprojām pa­lika nenotverams.