Policijas priekšnieks publicēja oficiālu paziņojumu, ka nekāda «velna» nav. ka to izdomājuši neizglītoti ļaudis, kuri jau aizturēti un saņems pelnīto sodu. un centās pārliecināt zvejniekus, lai netic baumām un stājas pie zvejas.
Uz zināmu laika sprīdi tas palidzēja, tomēr «velna» joki nebeidzās.
Kādu nakti selgā aizbraukušos zvejniekus uzmodināja blējošs kazlēns, kurš nezin kā bija gadījies uz viņu barkasa. Citiem zvejniekiem bija sagraizīti krastā iz
vilktie tikli. žurnālisti. iepriecināti, ka «velns» atkal parādījies, gaidīja, kā nu to izskaidros zinātnieki. Tie nelikās ilgi lūgties. Viņi domāja, ka okeānā nevar būt zinātnei nepazīstams jūras briesmonis, kas turklāt rīkojas tā. kā spētu rīkoties vienīgi cilvēks. «Cits stāvoklis būtu.» viņi rakstīja, «ja šāda būtne parādītos maz izpētītas okeāna dzīlēs.» Tomēr arī tad zinātnieki negribēja pie]aut hipotēzi, ka tāda būtne spētu rīkoties sapratīgi. Zinātnieku vairums bija vienos uzskatos ar policijas priekšnieku, proti, ka viss notikušais ir tikai kāda pargalvja joki.
Visi zinātnieki gan tā nedomāja. Citi atsaucās uz slaveno vācu naturālistu Konrādu Hesnerukurš aprakstījis jūras jaunavu, jūras velnu, jūras mūku un jūras bīskapu.
«Galu galā daudz kas no tā. ko rakstīja seno un viduslaiku zinātnieki, ir attaisnojies, lai gan jaunlaiku zinātne negribēja atzīt šīs vecās mācības. Dieva radīšanas spējas ir neizsmeļamas, un mums, zinātniekiem, vairak neka jebkuram citam klājas būt pazemīgiem un piesardzīgiem savos slēdzienos.» — tā rakstīja daži veci zinātnieki.