Uguns krāsniņā pēc nesekmīgas cīņas beidzot izdzisa, sals spiedās iekšā pa sūnu drīvējumu baļķu starpās, un būdā kļuva krietni vēsāks. Suņi ārā apklusa un, sniegā saritinājušies, sapņoja par debesīm, kur nekad netrūkst zivju un nav ne dzinēju, ne citu mocītāju. Būdā jūrnieks gulēja kā beigts, kamēr namatēvs, dažādu iedomu un iztēles mocīts, nemierīgi grozījās. īsi pirms pusnakts viņš piepeši nosvieda segas un piecēlās. Svarīgi ir piebilst, ka visu, pie kā nu ķērās, viņš izdarīja, sērkociņu neuzšķīlis. Viņš pat neatvēra acis — varbūt tādēļ, ka būdā tikpat bija tumšs, varbūt tādēļ, ka baidījās ieraudzīt baismīgo rētu viesa sejā; lai nu bijis kā būdams, viņš, nekā neredzēdams, atvēra patronu kasti, pielādēja bises stobrus, neizbārstot ne druskas, aizbāza stobru galus ar diviem vates kumšķiem, tad visu novāca un atkal aizgāja gulēt.
Tikko rītausma tēraudpelēkiem pirkstiem pieskārās loga eļļotā pergamenta rūtij, Džeikobs Kents pamodās. Piecēlies uz elkoņa, viņš pacēla patronu kastes vāku un ielūkojās kastē. Tas, ko viņš tur ieraudzīja, drīzāk gan jāsaka— tas, ko viņš tur vairs neredzēja, iedarbojās uz viņu visai dīvaini, ja atceramies viņa histērisko noskaņojumu. Viņš uzmeta skatienu aizmigušajam cilvēkam, kas gulēja uz grīdas, klusi aizvēra kastes vāku un atlaidās augšpēdus. Viņa sejā atspoguļojās neparasts miers. Ne vaibsts