Šis tātad bija tās būtnes iemiesojums, kuras astrālo atveidu viņš tik bieži re­dzējis sapņos, cilvēks, kas tik bieži centies ar varu at­ņemt viņa bagātību, un tagad — citādi tas nebija izskaid­rojams — Cilvēks ar rētu patiesi ieradies, lai viņu ap­zagtu. Un rēta! Kents nespēja novērst skatienu no tās, tāpat kā nespēja apturēt savas sirds pukstus. Lai kurp viņš acis vērstu, tās neizbēgami atgriezās pie rētas, kā kompasa adata atgriežas pie pola.

—   Ko tev mana rēta nodarījusi! — negaidot ierēcās Džims Kārdidžijs, kad, segas uz grīdas klādams, nejauši pacēla galvu un pamanīja Kenta saspringto skatienu. — Ja tā tev pagalam nedod miera, tad, man domāt, visprātīgā­kais būs, ja nolaidīsi klīveri, nodzēsīsi gaismu un liksies uz auss. Jēziņ, taču kusti jel, citādi, dievs sodi, es tev ietriekšu degunu purnā!

Kents bija tik satraukts, ka tikai ar trešo pūtienu vi­ņam izdevās nodzēst lampu, un viņš uzlīda lāvā, pat mo­kasīnus nenoviicis.

Jūrnieks jau drīz vien savā cietajā guļvietā sāka omu­līgi krākt, bet Kents blenza melnajā tumsā, neatlaizdams roku no bises un cieši nolēmis neaizvērt acis līdz rītam. Viņam nebija izdevies noslēpt savas piecas mārciņas zelta, kas atradās munīcijas kastītē lāviņas galvgalī. Taču, par spīti izmisīgajām pūlēm neaizmigt, viņš beidzot to­mēr iesnaudās ar visu zelta smagumu sirdī. Ja viņš to­nakt nebūtu aizmidzis tik satrauktā prātā, tad viņam nebūtu uzbrucis mēnessērdzības dēmons un Dzimām Kār- didžijam nākamajā dienā nebūtu radusies vajadzība pēc skalojamās pannas.