neiedrebējās. Sejā nemanīja ne mazākā satraukuma vai apjukuma. Tā viņš, kaut ko prātodams, nogulēja labu bridi un, piecēlies un sākdams rosīties, darīja to mierīgi, apsvērti un vēsi, bez steigas un bez mazākā troksnīša.
Sagadījās, ka būdas griestu baļķī tieši virs Džima Kār- didžija galvas bija iedzīta pamatīga, resna koka tapa. Džeikobs Kents rīkojās ļoti klusi — pārmeta pār tapu puscollu resnu virvi, kuras abus galus novilka līdz zemei. Virves vienu galu viņš apsēja sev ap vidu, bet otrā izveidoja cilpu. Tad uzvilka bises gaili un nolika ieroci pa tvērienam. Ar lielu gribas spēka piepūli viņš sev» piespieda nenovērsties, ieraugot rētu, un apmeta cilpu gulētajam ap kaklu, tad, pats atkāpdamies, pievilka cilpu un, satvēris bisi, pavērsa to pret gulētāju.
Dzims Kārdidžijs aizslāpis pamodās un apjucis ieraudzīja acu priekšā tērauda stobrus.
— Kur tās ir? — Kents noprasīja, palaizdams virvi mazliet vaļīgāk.
— Nolādēts, uh …
Kents atkal paliecās atpakaļ, no jauna aizžņaugdams matrozim rīkli.
— Tu velna izdzi … uh …
— Kur tās ir?
— Kas? — Kārdidžijs atjautāja, tiklīdz paguva ievilkt elpu.