— Zelta smiltis.
— Kadas zelta smiltis? — pārsteigtais matrozis brīnījās.
— Gan jau zināsi — manējās.
— Es tās acīs neesmu redzējis. Par ko tu mani turi? Par bankas seifu, vai? Kas man gar tām daļas?
— Varbūt tu zini, varbūt nezini, bet es tikpat tevi vaļā nelaidīšu, kamēr atcerēsies. Un, ja tu kaut pirkstu pakustināsi, es tev sašķaidīšu pauri.
— Žēlīgā debess! — Kārdidžijs nostenējās, kad virve sažņaudzās ciešāk.
Kents uz mirkli atlaida cilpu vaļīgāk, un matrozis, it kā neviļus pagrozīdams aizžņaugto kaklu, izmanījās mazliet atslabināt virvi un uzdabūt to zem zoda.
— Nu? — Kents jautāja, gaidīdams atzīšanos.
Bet Kārdidžijs tikai zobgalīgi iesmējās.
— Turpini vien, kar vien mani, nolādētais podlaiža!
Un tad, kā Kārdidžijs jau bija paredzējis, traģēdija
pārvērtās par farsu. Kārdidžijs bija smagāks par Kentu, un Kents, lai arī kā atspērās un locījās, nespēja pacelt matrozi no zemes.
Lai cik izmisīgi viņš pūlējās un cīnījās, matroža kājas turējās pie zemes kā piekaltas un palīdzēja noturēt daļu auguma svara. Ķermeņa augšdaļu noturēt palīdzēja zem zoda pabīdītā virve.
Redzēdams, ka nespēs savu upuri pakārt, Kents nolēma to vai nu lēnām nožņaugt, vai arī piespiest atzīties, kur palicis zeits. Taču Cilvēks ar rētu stūrgalvīgi pretojās nožņaugšanai. Tā aizritēja minūtes desmit vai piecpadsmit, Kents izmisis ļāva savam gūsteknim atkrist atpakaļ uz grīdas.