— Labi, — viņš sacīja, sviedrus slaucīdams, — ja negribi karāties, es tevi nošaušu. Acīm redzot, ir cilvēki, kain nav lemts tikt pakārtiem.
— Tu varen sagānīsi būdas grīdu. — Kārdidžijs visiem spēkiem centās iegūt laiku. — Paklausies, ko es tev teikšu; saliksim galvas kopā un pagudrosim, ko darīt. Tev pazudušas zelta smiltis. Tu saki, ka es zinu, kur tās ir, bet es saku, ka nezinu. Izpētīsim visu, kā pienākas, un sastādīsim rīcības plānu …
— Žēlīgā debess! — Kents viņu pārtrauca, ļaunīgi atdarinādams matroža runas veidu. — Visus plānus sastādīšu es ar šo te šaujamrīku, bet tu varēsi pētīt, ko gribi; tikai ņem vērā — ja iedomāsies pakustēt, es, dieva vārds, sašaušu tevi kā sietu!
— Manas mātes labad …
— Lai dieviņš viņai žēlīgs, ja viņa tevi mīl. Ko? Ak tā tu man darīsi? — Kents nikni pacirtās pret savu upuri, piespiezdams salto stobra galu tam pie pieres. — Guli rāms! Un, ja tu kaut matiņu pakustināsi, būsi uz vietas pagalam.
Uzdevums nebija viegls, ja ņem vērā, ka Kentam visu laiku vajadzēja turēt pirkstu pie bises gaiļa, bet viņš bija audējs un dažās minūtēs sasaistīja matrozim ir rokas, ir kājas. Pēc tam viņš izvilka savu upuri ārā un noguldīja pie būdas sienas; no turienes gūsteknis varēja pārredzēt upi un vērot sauli kāpjam zenītā.