— Ļaušu tev apdomāties līdz pusdienlaikam, un tad…
— Ko tad?
— Palaidīšu tevi tiešā ceļa uz elli. Bet, ja atzīsies, atstāšu pie dzīvības, kamēr garām brauks policistu patruļa.
— Tad nu ir gan stāvoklis, lai die's žēlīgs! Es esmu nevainīgs kā jēriņš, bet tu esi zaudējis pēdējo sajēgu, sadomājas nezin ko un vēl grasies mani iegrūst velnam rīklē. Ak tu vecais nelieša jūras laupītājs! Ak tu …
Džims Kārdidžijs atviegloja sirdi, palaizdams veselu lamuvārdu lavīnu. Džeikobs Kents iznesa no būdas ķebli, lai varētu jo ērtāk un omulīgāk baudīt izrādi. Iztērējis savu lamuvārdu krājumu visās iespējamās kombinācijās, matrozis apklusa un saka saspringti domāt, nenolaizdams acu no saules, kura austrumos kāpa debesīs ar nepieklājīgu steigu. Viņa suņi, pārsteigti, ka tik ilgi netiek jūgti kamanās, saspiedās viņam apkārt. Saimnieka nevarība dzīvniekus satrauca. Tie juta — kaut kas nav labi, tomēr nesaprata, kas īsti nav kārtībā, un, bariņā saspiedušies, sāka līdzjūtīgi gaudot.
— Sē! Vācieties ratā, nejēgas! — matrozis uzkliedza un, savilcies čokurā kā tārps, centās iespert suņiem, tai pašā mirklī atklādams, ka guļ bedres malā. Padzinis suņus tālāk, viņš sāka gudrot, kas tā par bedri, kuru viņš gan sajūt, bet neredz.