Drīz vien viņš nonāca pie pareizā secinājuma. Cilvēks pēc dabas ir slinks — viņš sprieda, Neviens nepūlas vairak, nekā tieši nepieciešams. Ja ceļ būdu, tad tās jumts jānosedz ar zemēm. To zinot, būtu loģiski domāt, ka zemi būvētājs raks turpat tuvumā. Tātad viņš guļ pie bedres, no kuras ņemta zeme Džeikoba Kenta būdas apjumšanai. Ja šo apstākli saprātīgi izmantotu, — viņš domāja, — tas varētu ievilcināt notikumus; tad viņš pievērsa uzmanību aļņādas siksnām, ar kurām bija sasaistīts. Rokas viņam bija sasietas uz muguras, un sniegs zem tām saka kust. Viņš zināja, ka neģērēta āda, kļuvusi mitra, viegli stiepjas, un, nemaz sevišķi nepiepūloties, izstaipīja to krietni vaļīgāk.
Alkainām acīm viņš vēroja kamanu ceļu un, ieraudzījis Sešdesmitās Jūdzes virzienā parādāmies pret baltā ledāja lonu melnu plankumu, uzmeta bažīgu skatienu saulei. Tā jau bija gandrīz zenītā. Vēl pāris reižu viņš pamanīja melno plankumu iznirstam pret ledus kalniem un atkal pazūdam iedobēs, tomēr neuzdrošinājās ciešāk skatīties uz to pusi, lai nemodinātu savā ienaidniekā aizdomas. Vienreiz, kad Džeikobs Kents piecēlās un rūpīgi nopētīja kamanu ceļu, Kārdidžijs nobijās ne pa jokam, taču tieši tajā brīdī suņu kamanas bija iebraukušas ceļa līkumā aiz ledus kalna un palika apslēptas, līdz briesmas vairs nedraudēja.