Džeikobs Kents šajā pēcpusdienā jutās sevišķi paci­lāts. Iepriekšējā naktī viņš bija sasniedzis rekordu — pārdevis savu viesmīlību divdesmit astoņiem pārnakšņo- tājiem. Jāsaka gan, ka gulēšana nekāda ērtā nebija, četri vīri visu nakti krāca turpat pie viņa lāvas; toties kulīte, kurā viņš glabāja zelta smiltis, bija kļuvusi krietni sma­gāka. Šī kulīte ar mirdzošo, dzelteno dārgumu bija viņa dzīves lielākais prieks, bet reizē arī lielākā mocība. Šau­rajā maisiņā slēpās debess un elle. Tā kā mazajā būdā, kur bija tikai viena telpa, nevarēja atrast drošu slēp­tuvi, Kentu pastāvīgi māca bailes no zagļiem, šiem bār­dainajiem, mežonīgajiem klaidoņiem būtu tīrais nieks pie­vākt kulīti un aiziet. Bieži viņam sapnī rādījās, ka tas patiesi noticis, un tad viņš pamodās kā lietuvēna nojāts. Daži laupītāji viņu murgos vajāja tik bieži, ka viņš tos jau pazina, īpaši bronzas krāsā iedegušo barvedi ar rētu labajā vaigā. Šis tips bija neatlaidīgāks par pārējiem, un viņa dēļ Džeikobs Kents nomoda stundās sameklēja pāris desmit slēptuvju gan pašā būdā, gan tās apkaimē. Nobē­dzinājis kulīti drošā vietā, viņš atviegloti uzelpoja, dažas naktis nogulēja mierīgi, bet pēc tam atkal murgos pie­ķēra cilvēku ar rētu tieši tajā mirklī, kad tas mēģināja nozagt kulīti.