Pamodies pašā cīņas karstumā, viņš tūliņ cēlās augšā un pārlika kulīti citā — viltīgāk izdomāta slēpnī. Nevar teikt, ka viņš pilnīgi būtu kritis par upuri šīm halucinācijām, tomēr ticēja jaunām priekšnojautām un domu pārraidīšanai, un viņam likās, ka sapnī redzētie laupītāji ir reālu cilvēku astrālie tēli un šie cilvēki, var­būt fiziski pašreiz atrazdamies pavisam citā vietā, domās plāno uzbrukumu viņa bagātībai. Tomēr viņš joprojām

nekaunīgi apstrādāja nelaimīgos, kam gadījās pārkāpt pār pār viņa slieksni, kaut arī katra unce zelta, kas iebira maisiņa, vairoja viņa sirdēstus.

Sēžot un sildoties saulītē, Džeikobam Kentarn piepeši iešāvās prāta doma, kas lika kā dzeltam pietraukties kā­jas. Viņam nebija lielāka prieka kā allaž no jauna svērt un pārsvērt zelta smiltis; tomēr šo tīksmi visu laiku ap­tumšoja kāds traucēklis, kuru līdz šim nebija izdevies no­vērst. Viņa svariņi bija mazi; uz tiem varēja nosvērt, lie­lākais, pusotras mārciņas — astoņpadsmit unces, bet viņš bija sarausis apmēram trīs un trešdaļu reizes vairāk par šo svaru. Nekad viņš nevarēja nosvērt visu zeltu reizē, un tādēļ viņam bija laupīta iespēja aplūkot savu mantu visā tās godībā. Bet tas laupīja pusi prieka par īpašumu; ja, viņam likās, ka šis nieka traucēklis mazina ne tikai bagatības nozīmi, bet arī pašu faktu, ka viņam tā pieder.