Un tieši šīs problēmas atrisinājums, kas viņam pēkšņi bija iešāvies prātā, lika pietrukties kājās. Viņš vērīgi no­pētīja kamanu ceļu uz abam pusēm. Nekas nebija redzams, un viņš iegāja būdā.

Dažos mirkļos viņš novāca visu no galda un uzstadīja svariņus. Vienā svaru kausā viņš ielika piecpadsmit uncu atsvaru, bet otrā sabēra zelta smiltis tikpat lielā svarā. Tad atsvara vietā iebēra zeltu, tā iegūdams precīzi no­svērtas trīsdesmit unces. Tās viņš sabēra visas vienā kau­siņā un rūpīgi nobalansēja otru svaru kausiņu, no jauna piebērdams zelta smiltis. Nu bija nosvērts viss zelts, bet pats svērējs nosvīdis. Viņš trīcēja aiz sajūsmas un bija no laimes gluži apreibis. Tad izkratīja maisiņu līdz pēdē­jam smilšu graudiņam, kamēr viens svaru kauss noslīdēja uz galda. Līdzsvars tika atjaunots, uzliekot divdesmitdaļ- unces atsvariņu un piecus zelta graudiņus otrā kausiņā. Galvu atgāzis, viņš stāvēja kā apburts. Kulīte bija tukša, toties svaru svērtspēja kļuvusi bezgalīga. Tagad viņš va­rēs uz tiem nosvērt zeltu, sakot ar sīkāko graudiņu un beidzot ar neskaitāmām mārciņām. Mamons kvēlojošiem pirkstiem sažņaudza viņa sirdi. Saule slīdēja uz rietu, slīpie stari iespīdēja pa atvērtajām durvīm un spoži ap­mirdzēja dzelteno bagātību uz svariem. Dārgas kaudzītes ka bronzas Kleopatras zeltītās krūtis liegā vizmojumā at­staroja gaismu. Laiks un telpa šķita izgaisuši.