— Lai dievs mani soda, ja jums tur nav zelta par dažu labu ginejul
Džeikobs Kents sviestin apsviedās apkārt, tai pašā mirklī tverdams pēc divstobrenes, kas bija nolikta pa ķērienam. Bet, ieraudzījis nelūgtā viesa seju, viņš streipuļodams atkāpās. Tas bija Cilvēks ar rētu!
Ienācējs uzmeta viņam ziņkārīgu skatienu.
— Neuztraucieties jel, — viņš noteica, atmezdams ar roku, — un nedomājiet, ka taisos aiztikt jūs vai jūsu nolādēto zeltu. Jūs taču esat gatavais muļķis, nudien, — atnācējs domīgi piebilda, redzēdams, ka Kentam aumaļām plūst pār seju sviedri un grīļojas ceļi. — Ko stāvat, kā ūdeni mutē ieņēmis, un nerunājat ne vārda? — viņš turpināja, kamēr Kents rīstījās, nespēdams ievilkt elpu. — Mēli esat norijis, vai? Kas jums kaiš?
— K-k-kur jums ta gadījas? — Kents beidzot ar pūlēm izmocīja pāris vārdu un ar drebošu pirkstu norādīja uz drausmīgo rētu, kas stiepās svešajam pār vaigu.
— Mans biedrs matrozis ietrieca no grotmasta man ģīmī asu dzelzs gabalu. Nu, un, kad nu esat tā izprašņā- jics, tad es gan arī gribētu zināt, kāda jums gar to daļa? Ja, taisni to es gribētu zināt — kāda jums gar to daļa? Vai jums tā nav pa prātam, velns parāvis? Vai tādam brālim kā jums tā nepatīk? Nu, runājiet!